ya_frosia: kaste ar lūžņiem, kā likums, vienmēr nogrims 
alexei: ya_frosia: taču dzīvsudrabā tie peldēs virspusē 
zoogenic: alexei: taču, ja tie būs urāna lūžņi, tie nogrims arī dzīvsudrabā 
alexei: zoogenic: aizej nogremdē urāna lūžņus dzīvsudrabā pats 

 (no aizvēsturiska, neprātīga dialoga dirty.ru) 

2017.gada rudens. Skaidra apziņa, ka labāk nekļūs, nākotnē gaidāms sabrukums un tukšums, man tas viss ir apnicis un vispār – ir laiks. Un sieva saka: “Vai tu redzēji tos kursus Udacity?” Visi, pilnīgi visi bez izņēmuma, svarīgie un liktenīgie notikumi manā dzīvē ir notikuši rudenī. Un tagad arī… 

– Kā ar tavu veselību?
– Nemaz neceri!

(veca parabola)

Pēc mūsu pēdējās sarunas palika tāda kā … nepabeigtības sajūta. Jo kā tad beigu galā palika – vai viņi ir palūguši mani sakrāmēt mantas vai nē? Vai es salaidu dēlī produkciju vai arī vēl ne? Vai es vēl joprojām strādāju par vēdera tiesu, vai …? Jūtot šādus jautājumus, es nolēmu, ka stāsts par manu pārvēršanos no neglītā pīlēna skaistā (cerams) gulbī ir pelnījis vismaz kādu turpinājumu (varbūt arī nobeigumu).

 “…Ļeņins iesvilstas argumentācijā: labāk, ja ir gan sieva, gan mīļākā. Sievai saki, ka esi ar mīļāko, mīļākajai saki, ka esi ar sievu. Un tikmēr tu ej uz bēniņiem – un strādā, strādā, strādā!”

(no veca padomju joka)

Grūti noticēt, ka ir pagājuši jau gandrīz divi mēneši! Taču septiņas nedēļas ir labs iemesls, lai atskatītos uz šo laiku un parunātu par darbu IPR un to, kā praktikants (es) to redz. 

Piecas nedēļas manā jaunajā dzīvē ir pagājušas. Jaunais gads tuvojas vēja spārniem un ir skaidrs, ka es Idea Port Riga esmu nevis knapi izdzīvojis, bet gan sācies iedzīvoties. Uz darbu nāku ar prieku, man viss patīk, esmu veiksmīgs visā, ko daru, esmu ar visu apmierināts, BET… šis “bet” ir tieši tas, par ko gribēju parunāt šodien.

- Ar ko tu nodarbojies?

- Es risinu problēmas, par kuru eksistenci man nebija ne jausmas, izmantojot metodes, kuras es nesaprotu.

(pēc noklausītas sarunas)

Ak, Dievs! Vai tiešām jau ir pagājušas divas nedēļas? Godīgi sakot, negribas  ticēt. Taču kalendārs runā pats par sevi. Iepriekšējā reizē solīju turpināt rakstīt, ja vēl joprojām būšu dzīvs. Un – tā kā jūs šobrīd lasāt šīs rindas, varat diezgan droši secināt – jā, vēl joprojām esmu dzīvs. Vēl joprojām dzīvs un vesels. Un klikšķinos. Klikšķinos savā jaunajā datorā. Labrīt!