“…Ļeņins iesvilstas argumentācijā: labāk, ja ir gan sieva, gan mīļākā. Sievai saki, ka esi ar mīļāko, mīļākajai saki, ka esi ar sievu. Un tikmēr tu ej uz bēniņiem – un strādā, strādā, strādā!”
(no veca padomju joka)
Grūti noticēt, ka ir pagājuši jau gandrīz divi mēneši! Taču septiņas nedēļas ir labs iemesls, lai atskatītos uz šo laiku un parunātu par darbu IPR un to, kā praktikants (es) to redz.
Atskatoties uz septiņām nedēļām, kas nostrādātas IPR-ā
Jau iepriekš stāstīju par to, kā es tiku iemests upē un man tika pateikts “ej, peldi!” – jeb es tiku ielikts īstā projektā pie reāla klienta. Šo septiņu nedēļu laikā klientam es esmu atrisinājis astoņas dažādas sarežģītības problēmas, kas tika piegādātas ar trīs piegājienos produkcijas sistēmā. Vai tas ir daudz? Es nezinu. Taču esmu pārliecināts, ka, ja strādātu pilnu slodzi, es to būtu izdarījis 1.5 reizes ātrāk.
Es domāju, ka galvenā praktikanta (jebkura praktikanta) problēma ir tā, ka viņiem apkārt esošie adekvāti nenovērtē laiku, ko praktikants ir ieguldījis, risinot uzdevumus. Ziniet, laiks ir relatīvs. Pat man regulāri ir nepieciešams sev atgādināt, ka viss, ko esmu šeit darījis, patiesībā ir paveikts tikai viena mēneša darba stundu ietvaros. Tad ko lai es saku par citiem?
Cita praktikanta problēma ir viņa prombūtne, kad klientam viņš ir vajadzīgs. Septiņu nedēļu laikā šāda situācija ir notikusi divas reizes. Abas reizes mans mentors Aleksandrs mani aizstāja, taču tas noteikti neuzlaboja manu garastāvokli. Tādējādi mans ieteikums topošajiem praktikantiem būtu – ja jums ir iespēja strādāt pilnu slodzi, strādājiet pilnu slodzi. Vai vismaz sešas stundas no astoņām.
Patiesībā strādāt ar Aleksandru ir interesanti. Es neesmu pārliecināts, kas tam ir pamatā – vai tas ir viņa vadības stils vai mana “es to izdarīšu pats” attieksme, taču man kā darbiniekam (vai “pus-darbiniekam”) tika piešķirta ļoti liela brīvība. Es pats komunicēju ar klienta pārstāvjiem un pieņēmu lēmumus par to, ko darīt un kādā secībā. Sīkāku jautājumu gadījumos pat KĀ to darīt, parādot Aleksandram vien gala rezultātu. Es jautāju pēc viņa padoma tikai situācijās, kad Google nevarēja palīdzēt, “arhitektūras” jautājumos un jautājumos par darba organizāciju projektā kā tādu (šeit palīdz tas, ka Aleksandrs ir viens projekta “tēviem”). Par pārējo es centos viņu netraucēt.
Ar visu to Aleksandrs regulāri parādījās pie mana galda ar savu klasisko jautājumu “Kā tev veicas?”. Tajos brīžos es viņu painformēju, un, ja man bija kādas problēmas, viņš nekavējoties man pievienojās risināt tās. Reizēm pietika ar viņa padomu, citās reizēs viņam bija nepieciešams “apsēsties”. Ne reizi es no viņa nedzirdēju ko līdzīgu “man tagad nav laika, risini pats!”.
Kopumā man ir ļoti vienkārši ar viņu sastrādāties. Taču es neesmu pārliecināts, vai viņa stils strādātu, ja manā vietā būtu kāds cits, mazāk motivēts, darbinieks. Iespējams, Aleksandram ar viņu būtu nepieciešams “auklēties” biežāk. Taču, kā jau teicu agrāk, Idea Port Riga nekad iepriekš nav bijis Java praktikants, un tātad nekādi standarti šeit neeksistē, un mani nav iespējams salīdzināt ar kādu “normu”.
Ko es vēlētos mainīt darba attiecībās ar savu mentoru? Tikai vienu lietu – es gribētu, lai viņš pastrādā projektā un ļauj man viņu pāris nedēļas pavērot :). Galu galā skolotāja “zelta likums”, mācot un daloties zināšanās ar savu studentu “dari tā, kā redzi mani darām”, ir zelta tieši tā iemesla dēļ, ka tas strādā 100% gadījumos. Kad es redzēju Aleksandru darām gandrīz tās pašas lietas, kuras darīju es, tikai daudz ātrāk, es nomierinājos un sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa.
Vēl viens manas situācijas unikāls aspekts ir tas, ka neesmu students. Jūs domāsiet – nu, un? Bet nē, ir atšķirība! Pirmkārt, studentiem ir vismaz kaut kāda pieredze “runāt par kodu” – ko viņi ir uzprogrammējuši un ko viņi uzprogrammēs. Pat visnolaidīgākais students ir bijis spiests skaidrot, ko viņš ir darījis (un ko nav). Taču es šīs prasmes mācījos pats, runāju ar sevi, un tāpēc tagad, ja man ir nepieciešams risināt problēmu kopā ar citiem, mans vārdu krājums mēdz būt par “īsu”.
Atskatoties uz šīm septiņām nedēļām, es varu teikt, ka mans (pats, pats) sākuma posms tagad ir beidzies un es jūtu, ka esmu savā vietā. Kolēģi no klienta puses ir apmierināti ar mani. Savā darba-studiju procesā man ir izstrādājusies rutīna – jau pašā sākumā es diezgan droši zinu, ko es varu izdarīt un kas savukārt man prasīs papildus stundas. Tagad es strādāju no mājām tikai situācijās, kad sastopos ar ko tādu, kas man būtu bijis jāzina, taču es nezinu. Šādas situācijas notiek regulāri, taču vairs ne pastāvīgi. Un – kas, iespējams, ir galvenā lieta – uz darbu es turpinu doties ar prieku.
Ko es ieteiktu sevis paša “vecajai versijai”, kad tikko bija nonācis IPR pirms septiņām nedēļām? “Lai kas arī notiktu, noteikti ej uz spēļu vakaru. Un pēc ceturtās nedēļas pārstāj strādāt nedēļas nogalēs. Bet par visu pārējo – turpini pēc plāna!”
Mazi biroja atklājumi
Par mūsu “mazajiem ofisa atklājumiem” es vēlētos padalīties ar vienu, kas man sagādā lielu prieku. Ideja ir vienkārša. Ja kādam ir priekšlikumi darba vides uzlabošanai, darbinieks var dalīties ar šo ideju īpašā Yammer grupā – “Friendly Work Environment” (draudzīga darba vide). Ja idejai atrodas vismaz pieci atbalstītāji, IPR piešķir budžetu šīs idejas realizēšanai. Šādā veidā mēs esam tikuši pie profesionāliem mākslas darbiem pie sienas, mūsu konferenču zāles – pie iebūvētiem tālruņa lādētājiem, un mūsu sporta stūrītis – pie sienas stieņiem. Ā, un, protams – mums ir arī virtuālās realitātes iekārtas! Vai nav forši?
Kas vēl ir noticis pa šo laiku? Ofisā nosvinējām Latvijas simtgadi un mūsu uzņēmuma vienpadsmito dzimšanas dienu.
Diemžēl simtgades kūku es redzēju tikai Facebook ierakstā. Taču es tiku pie pāris karodziņiem, ko piespraust pie apģērba. Parasti uz visiem stūriem par tiem tiek prasīta nauda, taču šeit pie tiem neuzkrītoši (vienkārši noliekot tos virtuvē) varēja tikt bez maksas. Kopumā tas tika sasniegts ļoti vienkārši un nepiespiesti, un tas bija ļoti patīkami. Lai arī mūsu oficiālā komunikācija uzņēmumā notiek angliski un pie mums strādā dažādu tautību pārstāvji (un ne tikai Latvijas pilsoņi), mēs atzīmējam 18.novembri visi kopā, nepadarot šo aktivitāti par obligātu visiem, neuzspiežot to un nepiespiežot nevienu. Lieliska pieeja, daudzi varētu mācīties no mums!
Un tā es palaidu garām sarkan-balt-sarkano kūku, taču varu jums sīkāk pastāstīt par IPR dzimšanas dienas svinībām.
Tajā dienā visi kolēģi tika ielūgti uz branču. Kad es ierados, visapkārt bija baloni un daudz cilvēku pulcējās virtuvē pie letes. Kad es piekļuvu tuvāk, man tapa skaidrs, kāpēc. Divas apburošas dāmas cepa mazas pankūkas un dalīja tās kopā ar plašu pildījumu izvēli. Mums visiem patīk labi paēst, un es neesmu izņēmums!
Parasti mūsu uzņēmuma svinības ir ļoti sirsnīgas, kas īstenībā nav pārsteidzoši, ja tik daudz labu cilvēku ir sapulcējušies vienā vietā. Uz sava galda es atradu mazu, jauku dāvaniņu. Taču tā nebija galvenā dāvana – galvenā dāvana bija fizioterapeita pakalpojumi visiem darbiniekiem. Tagad katrs no mums var doties pie fizioterapeita tepat ofisā.
Starp citu – par mūsu praktikanta hronikas mini-sērijām. Divi mēneši ir pietiekošs laiks, lai iepazītos ar visu nezināmo jaunā vietā. Līdz ar to es sāku just, ka man vairs nav daudz ko pavēstīt šajā nu-jau-ļoti-pierastajā formātā. Taču tas nenozīmē, ka man nebūs pilnīgi nekā, ar ko dalīties! Kā saka – sekojiet līdzi!
