- Ar ko tu nodarbojies?
- Es risinu problēmas, par kuru eksistenci man nebija ne jausmas, izmantojot metodes, kuras es nesaprotu.
(pēc noklausītas sarunas)
Ak, Dievs! Vai tiešām jau ir pagājušas divas nedēļas? Godīgi sakot, negribas ticēt. Taču kalendārs runā pats par sevi. Iepriekšējā reizē solīju turpināt rakstīt, ja vēl joprojām būšu dzīvs. Un – tā kā jūs šobrīd lasāt šīs rindas, varat diezgan droši secināt – jā, vēl joprojām esmu dzīvs. Vēl joprojām dzīvs un vesels. Un klikšķinos. Klikšķinos savā jaunajā datorā. Labrīt!
Uztveriet šo video kā šī bloga ieraksta oficiālo skaņu celiņu! Tas jums noderēs, jo zemāk būs atrodami #DaudzBurtu #ProducēšanasTrilleris #NoderīgiOfisaPadomi.
Gandrīz visa nedēļa pagāja, aptaustot ziloņus tumšā istabā – gluži kā slavenajā indiešu parabolā.
Pirmais zilonis bija liels projekts svarīgam klientam. Projekts bija liels, kamēr es biju – nu – maziņš. Tādējādi es biju spiests apgūt to ar vispār zināmo un bieži izmantoto zinātniskās izmeklēšanas metodi. Laikā, kad to darīju, es pamazām iepazinos ar projekta komandu klienta pusē, iemācījos, ko un kā darīt. Tā kā man neviens nebija iedevis instrukcijas (un vispār – kurš gan lasa instrukcijas?), viss notika kā jau iepriekš minētajā indiešu parabolā – tu aptausti, “jautā”, mēģini salauzt kaut ko, lai paveiktu ko jēdzīgu. Un šai procesā tu iemācies ko jaunu. Un, tā kā tu to izzini pats, tas iesēžas tavās smadzenēs pamatīgi un pastāvīgi.
Ja projekts bija milzīgs un komanda – liela, tad mana iesaistīšana projektā bija drīzāk formāla. Taču es neesmu šādu apmācību cienītājs. Jā, tas tev ļauj aptvert kopējo lietu kārtību ātrāk, taču:
- lielā informācijas apjoma dēļ tu noteikti kaut ko aizmirsīsi; tu par to jautāsi, taču tad sapratīsi, ka tas tev jau ir stāstīts un… sajutīsies stulbs. Un kuram gan patīk sajusties stulbam, vai ne?
- procesā tu vēl kādu laiku nedroši spersi ikvienu soli. Gluži kā akls kaķēns, kaitinot apkārtējos (“Nu, mēs taču viņam to jau izskaidrojām! Ko viņš dara??”). Bet tā kā es jebkurā gadījumā šādi aizkaitinātu pārējos, tad jau labāk to darīt “ar pilnām tiesībām”.
Tātad es tomēr dodu priekšroku “es pats” metodei. Ja godīgi šī mana “es pats” metode šajās divās nedēļās ir prasījusi daudz pārdzīvojumu un nervu gan man, gan – diemžēl man jāsaka – arī visiem, kas man bijuši apkārt. Lūdzu, esiet saprotoši!
Vai atceraties, kā iepriekšējā reizē es jums teicu, ka labs praktikants™ vispirms mēģina atrisināt problēmu pats un tikai pēc tam jautā pēc palīdzības? Manis sacītajam nebūtu nekādas vērtības, ja tas būtu uzrakstīts tikai uz papīra… tāpēc es ķēros pie lietas! Protams, agri vai vēlu es tāpat būtu saņēmis sarežģītu uzdevumu.
Un, protams, šāds uzdevums man trāpījās jau pašā sākumā! Man bija jāizlabo kļūda, kas, pirmkārt, neatkārtojās vienmēr, bet tikai noteiktās situācijās, un, otrkārt, parādījās kaut kad šovasar, taču neviens man nevarēja pateikt, kad tieši. Un – ja ar to vēl būtu par maz – to bija grūti atkārtot lokāli, lai varētu pārbaudīt potenciālos labojumus.
Pie šīs problēmas es pavadīju daudz vairāk stundu un pazaudēju daudz vairāk nervu šūnu nekā man gribētos atzīt. Sākumā man likās, ka es zinu, kā to izlabot. Taču mans labojums nestrādāja :( Turklāt pie tā, ka labojums nestrādāja, nebiju vainīgs es. Taču to es tai brīdī vēl nezināju. Es sāku jukt prātā, biju pārliecināts, ka tam KAUT KĀ ir jāstrādā. Vismaz tam būtu kaut kas jāsalauž… taču nekas nenotika.
Šis pārpratums man ne tikai lika meklēt dziļāku problēmas sakni, bet arī ierakties šai problēmā “līdz ausīm” un pavadīt ar to saistītajos mehānismos vairākas dienas. Un, kad es, pateicoties savam mentoram, uzzināju, ka kļūdas labojumu nemaz neesmu testējis pareizi, bija jau “par vēlu”. Es sapratu, ka mans risinājums visticamāk tāpat nestrādātu.
Un tādēļ es veicu jaunu labojumu. Tas neatrisināja problēmu pilnībā, taču palīdzēja saprast mums un kolēģiem klienta pusē, ka problēma ir vēl dziļāka nekā sākumā likās. Un, tā kā es biju izzinājis mehānismus tik sīki, ka par tiem naktīs rādījās sapņi, es nekavējoties piedāvāju citu risinājumu. Risinājumu, kurš veiksmīgi izgāja visus testus un beigu galā, līdz ar dažiem citiem, mazāk nopietniem, labojumiem, sastādīja manu pirmo relīzi!
Teikšu godīgi – esmu pārliecināts, ka nekad neaizmirsīšu šo trilleri. Savu pirmo “diezgan nepatīkamo” kļūdu (kā mans mentors to nosauca) ir diezgan grūti aizmirst. Jūs to lasāt 30 sekundes, taču es ar to “dzīvoju” vismaz nedēļu (uz nepilnu slodzi, neaizmirstiet!).
Es arīdzan nedrīkstu nepieminēt sava mentora un kolēģu (kuri bija ļoti labi informēti par šo situāciju) atbalstu un labvēlību. Man bija sajūta, ka visi apkārtējie patiešām vēlējās, lai man viss izdodas. Es domāju, ka es atguvos (un patiešām es biju ĻOTI nervozs visas šīs sāgas laikā, galvenokārt tāpēc, ka tas bija reāls projekts pie reāla klienta) tik ātri ne tikai tāpēc, ka es pats izdomāju risinājumu, bet arī tāpēc, ka jutu visu apkārtējo atbalstu. Paldies, kolēģi!
Ļaujiet man paskaidrot vienu lietu – šī problēma nebija ar super-augstu prioritāti mūsu klientam. Viņi ar šo kļūdu sadzīvoja jau vismaz pāris mēnešus, un viena nedēļa turpu vai šurpu tik daudz nenozīmēja. Un tieši tāpēc es iekšēji nolēmu – man tas ir jāvar, man viss ir jāizdomā, cik vien iespējams pašam. Kā mēdz teikt, “tiec tam pāri vai mirsti mēģinot”.
Šī kļūda nebija vienīgā, kas man bija jārisina. Kādā brīdī es saņēmu uzdevumu, kas bija krietni svarīgāks klientam, un ātri sapratu, ka tas man prasītu nepiedodami daudz laika. Es uzreiz piesaistīju savu mentoru. Jā, viņš man ļoti palīdzēja, un šai situācijā man bija tā iespēja salīdzināt mūsu abu strādāšanas ātrumus. Aleksandrs, protams, strādā vairākas reizes ātrāk un zina daudz vairāk. Bet tā tam arī jābūt.
Lai apkopotu manu stāstījumu: savā otrajā un trešajā nedēļā es ieguvu neatsveramu pieredzi, iekšēji biju miris un vairākas reizes augšāmcēlos, pārkarsēju smadzenes sev un diemžēl arī apkārtējiem. Taču, neskatoties uz to, es arī sapratu, ka neesmu pavisam bezcerīgs, ne tikai gribu darīt šo darbu, bet man tas arī (varbūt) diezgan labi padodas. Pateicoties tam (un arī manam kolēģu lielajam atbalstam), es kļuvu mierīgāks un pārliecinātāks par sevi.
Gribu vēl piebilst, ka šajās nedēļās es strādāju vairāk, nekā man tas bija jādara un no manis prasīja. Šeit, Idea Port Riga, man neviens neteica tā darīt – ne mutiski, ne ar kādiem mājieniem vai tamlīdzīgi. Tieši otrādi – visi skaidri un nepārprotami man teica, lai atslābstu. Strādāt virsstundas ir katra paša darbinieka vai praktikanta izvēle, es negribu nevienu iedvesmot.
Es to uztvēru vienkārši – man deva iespēju mainīt profesiju. Man atvēra durvis, pie kurām es pieklauvēju (gluži kā stilīgajos plakātos uz mūsu ofisa sienām). Un es būtu idiots, ja nedarītu visu iespējamo (un neiespējamo), lai pilnībā neizmantotu šo iespēju. Un es zinu, ka kādreiz pienāks tā diena, kad es darbu atstāšu darbā. Taču šī diena vēl nav pienākusi.
Nu, jā. Otrs zilonis, ar kura aptaustīšanu un izzināšanu es biju aizņemts, bija, protams, pats uzņēmums – Idea Port Riga.
Ļaujiet paskaidrot, ko es ar to domāju. Kad tu ienāc jaunā uzņēmumā, tu par to nezini gandrīz neko. Es zināju pāris lietas, piemēram, uzņēmuma adresi vai virtuvi (es jau par virtuvi runāju savā iepriekšējā ierakstā, vai ne? Atvainojiet!). Taču daudz ko, saprotams, es nezināju.
Tomēr es atradu metodi, kā divās nedēļās uzzināt krietni vairāk, nekā es to būtu paveicis, dzīvojoties pa virtuvi citās kompānijās. Es izmantoju mūsu iekšējo sociālo tīklu Yammer. Tas ir pieejams gan datora ekrānos, gan telefonos.
Bet patiešām! Es (maigi izsakoties) neesmu sociālo tīklu cienītājs, taču situācijās, kad tu sēdi atsevišķi no citiem, vai – vēl trakāk – atrodies klienta telpās… kā lai cilvēks citādāk ir kopā ar pārējiem kolēģiem? Yammer ir dalīti tematiskie kanāli, no kuriem es personīgi esmu uzzinājis sekojošo:
- informāciju par to, kas kopumā notiek uzņēmumā, tai skaitā – finansiālo situāciju (ļoti interesanti, cik daudz ir tādu privātu uzņēmumu, kur praktikants jau pirmajā dienā var uzzināt gandrīz visu par uzņēmuma finansiālo stāvokli, uzzināt, cik svarīgs ir klients, pie kura strādā utt.);
- informāciju par savu kolēģu izklaidēm pagājušajā vasarā (senākus notikumus es nepētīju, biju jau tam veltījis pārāk daudz laika);
- visu par biroja dzīvi Dārzciema ielā 91, tai skaitā informāciju par stāvvietām pagalmā (tā kā pilnīgi visām automašīnām vietas pagalmā nepietiek, notiek rotācija);
- dažādu standarta un nestandarta problēmu risinājumus (saukts par “How to”).
Bet tie ir tikai paši interesantākie un noderīgākie fakti. Vispārīgi Yammer ir komunikācijas rīks un ļauj atgādināt kolēģiem, ka esi vēl dzīvs. Interesanti, ka par maniem jociņiem Yammer pasmaidīja daudz vairāk IPR kolēģu, nekā es personīgi pazīstu dzīvē.
Tas notika tāpēc (bet ne tikai), ka (kā jūs zināt no pirmās daļas) es biju gandrīz pilnīgi viens savā kabinetā. Cilvēki, kuri nolēma mani tur izmitināt, noteikti nolasīja manas domas. Viņi jau sākotnēji zināja, ka vienatnē es daudz komfortablāk spēšu koncentrēties nezināmam un biedējošam darbam. Cilvēce, lai tiktu ar ko tādu galā, nav izgudrojusi neko labāku par tukšu istabu. Esmu pateicīgs šiem laipnajiem cilvēkiem, ka viņi nenosēdināja mani kādā skapī zem trepēm. Tas ir diezgan komfortabls kabinets ar lielu logu un ērtu krēslu.
Loģiskais trūkums gan ir diezgan skaidrs: man gandrīz nekad neiznāk aiziet līdz virtuvei. Pirmkārt, tā atrodas citā stāvā, un es esmu slinks un man nav laika (ok, man nav laika (tikai)). Otrkārt, es ofisā nepavadu tik daudz laika, lai man būtu nepieciešama otrā kafija (un, spriežot pēc tā, es visticamāk guļu pārāk daudz), kā arī fakts, ka ūdens ir brīvi pieejams arī manā stāvā. Ieteikums par ofisu atbildīgajiem – ja vēlaties, lai darbinieki no citiem stāviem dodas uz virtuvi biežāk, noņemiet dzeramā ūdens aparātus – tie mūs padara antisociālus! Tas bija joks.
Bet, ja nopietni, es labi apzinos, ka būtu labāk, ja es izietu no kabineta biežāk, taču, ja godīgi – man vienkārši nav tik daudz laika. Labi, ka bez Yammer mums ir arī WhatsApp, kur mums ir noorganizētas dažādas, ļoti slepenas, interešu grupas. Patiešām – par Yammer es uzzināju uzreiz, bet ne par WhatsApp. Viena no grupām, piemēram, aicina visus – gluži kā zvans uz kuģa – uz Dārzciema ielas virtuvi, kad tur tiek dalīti pīrāgi vai tortes gabali. Cita grupa ir veltīta grila ballītēm. Utt. utt.
Protams, būtu krietni ērtāk, ja viss šis (ieskaitot darba sarunas) tiktu organizētas, piem., Slack, kuru esmu diezgan iecienījis. Taču tas maksā naudu. Un IPR, kur (kā es to arī uzzināju šajās nedēļās) lielākā daļa uzņēmuma ienākumu tiek sadalīta starp darbiniekiem*, nauda netiek tērēta vieglprātīgi. Un man tas patīk.
Nākamajās sērijās: kāpēc es “iesprūdu” vienatnē trešajā stāvā, kā pārdzīvot mentoru Aleksandru, viltvārža sindromu, kāpēc es apskaužu studentus, pusslodze vs. pilna slodze, vai ir nepieciešams strādāt no mājām, vai es vēl joprojām esmu dzīvs, cik daudzus no maniem labojumiem testētāji iesaiņoja (JAUNS!), ko mana ģimene un draugi domā par visu šo, kā mūsu darbs izmaina pasauli (JAUNS!) – un par citām pieredzējuša praktikanta darba problēmām.
* - “redaktora” piezīme – mēs no uzņēmuma peļņas paturam vien nelielu daļu grūtākiem brīžiem, kā arī kopīgām aktivitātēm un plānotiem uzlabojumiem ofisa infrastruktūrā (galdi, krēsli, datori), un pārējo sadalām starp darbiniekiem kā gada bonusus.
.webp "Photo of Katerina Alfimova - System Analyst")
