Team Life

Ideaport Riga blog about day-to-day life in a human centered IT company

Pieredzējuša praktikanta hronikas. Pirmā nedēļa, kuras laikā es tiku samalts tūkstoš mazās daļiņās

 "Izskaidro man! Pasaulē atkal karo, tuvojas jauna krīze, bankas bankrotē, kaimiņi remontē dzīvokli jau trešo gadu, sieva tevi krāpj, meita sākusi smēķēt, tevi atlaida no darba un tavas kabatas ir tukšas, taču tu vēl joprojām esi mierīgs. Kā tas iespējams?! Atklāj savu noslēpumu!

– Tabletes..."

(vecs joks)

week_1

Sveiki! Esmu praktikants Idea Port Riga (IPR). Jā, tas pats “jauniņais”, kurš Java komandā nekad nav eksistējis.  Nekad nav eksistējis, taču tagad es jau šeit esmu.

Viss sākās… Nē, to, kā viss sākās, es pastāstīšu citu reizi. Sākšu ar pirmo dienu šeit. Pēc tam turpināšu ar otro un trešo, un, iespējams, padalīšos arī ar ceturto. Nestāstīšu par piekto. Piektā bija sestdiena, un tā nu iznāca, ka todien nestrādāju.

 

Jā, tātad es sāku otrdienā.

Pirmais, ko pamanīju IPR, bija tas, cik ātri šeit viss notiek. Es to biju manījis jau pirms tam, taču pilnībā to “izbaudīju” jau otrdien. Viņi jau mani gaidīja un sāka uzmanīgi, gluži kā ar jēlu olu, nodod mani no vienām rokām nākamajās. Izsniedza man caurlaidi (plastikāta) un datoru (metāla). Tad parādīja man garderobi (viņiem šeit ir stilīgs sarkans dīvāns!). Parādīja, kur pagatavot kafiju (svarīga informācija!). Es gan to jau zināju, bet, ja nezinātu, viņi to man tāpat pateiktu.

Reāls darbs man sākās jau 8 minūtes un 37 sekundes pēc ienākšanas ofisā. Man patīk ātrums visās tā izpausmēs, un es izbaudīju to jau no paša sākuma. Šī nebūs vieta, kur atpūsties.

Liriska atkāpe. Kad mēs runājām par manu pievienošanos IPR, mans mentors Aleksandrs mani brīdināja, ka es strādātu pie “vienas iekšējās sistēmiņas”. Jūs varat iedomāties – pie tādas “sistēmiņas”, kurai vienmēr pietrūkst laika un cilvēku. Viņš man arī pateica, ar kādām tehnoloģijām būtu jāstrādā.

Taču uzreiz jāsaka, ka otrdien, kad sāku darbu IPR, pirmā lieta, ko man pateica, bija – klau, tu strādāsi īstā projektā vienam lielam uzņēmumam un, kad pabeigsi, tad varēsi pēc sirds patikas pastrādāt iekšējam projektam. Ā, un vēl – tehnoloģija būs pavisam cita. Ko?! Man jums laikam to nevajadzētu teikt, ne? OK, tā arī domāju. Labi, tas ir OK.

Nelielai atkāpei. Es nesūdzos. Pirmkārt, labi praktikanti nesūdzas. Otrkārt, skat “pirmkārt”.
Faktam, ka es vairs neesmu students, ir viens milzīgs pluss – manā iepriekšējā dzīvē pats kādu laiku esmu bijis mentors, tāpēc ļoti labi zinu, ko nozīmē būt labam praktikantam. Īsumā – labs praktikants ir tāds, kurš:

  • neatsakās ne no viena uzdevuma;
  • sākumā risina problēmu pats un tikai pēc tam lūdz palīdzību;
  • nenoklusē kļūdas;
  • mācās;
  • pieļauj kļūdas un nepārzina dažus (daudz) jautājumus, taču neliek skaidrot divreiz;
  • neatkārto kļūdas – ne savas, ne sava mentora;
  • nečīkst.

Bet patiešām – esmu laimīgs, ka kompanija man deva iespēju kaut ko “sačakarēt” reālā projektā. Pirmkārt, tas mani padara stiprāku. Otrkārt, īstenībā viņi man tāpat neko neļautu “sačakarēt”. Treškārt, ja nu tiešām gadītos tā, ka es kaut ko izdzēstu, pazaudētu vai salaistu grīstē, visi IPR momentā uzzinātu, kas es esmu.

Un beigu beigās pats svarīgākais – pieejai “iemetīsim viņu bezdibenī un paskatīsimies, kā viņš no tā izrāpsies” ir viena liela priekšrocība – ja nu man patiešām ir jānoslīkst, tas notiks ātri. Vai tad es jūs nebrīdināju, ka IPR viss notiek ātri. Jā, man tas patīk!

 

Bet es novirzos no tēmas.

Ja es teiktu, ka biju uztraucies, es melotu. Es biju pārbijies. Nē, nopietni. Padomājiet – tu ne tikai maini darba vietu, bet maini arī savu profesiju. Maini diezgan kardināli. Un tu ne tikai maini savu profesiju, bet tev arī tiek pateikts, ka viss, kam gatavojies (darbs iekšējā projektā ar tehnoloģiju X), ir pārcelts, un tagad tev ir jāstrādā ārējā projektā nopietnam klientam (un, izmantojot tehnoloģiju Y). Un lai arī Aleksandrs teica, ka atšķirības starp X un Y nav nemaz tik lielas, es biju nelielā šokā. Neattapos līdz pat trešdienai.

Otrdien un trešdien es pamatā biju aizņemts ar darba vietas iekārtošanu, datora un programmu instalēšanu. Darba zirgs (dators) ir ātrs, un es varu diezgan brīvi instalēt tādas programmas, kādas vēlos. Gandrīz. Nav nepieciešams skraidīt apkārt pie administratoriem ar lūgumiem un prasībām ļaut uzinstalēt to un šo. Šāda brīvība, protams, nāk ar noteiktu atbildību (par kuru, starp citu, mani sīki informēja īpašā drošības dokumentā – tāds te katram tiek iedots pie līguma parakstīšanas).

Šī atbildība sevī ietver to, ka es pats esmu atbildīgs par programmatūras instalēšanu. Man arī pašam ir jātiek galā ar nelielām tehniskām problēmām, es nedrīkstu sagaidīt, ka kāds “maģiskais admins” atnāks un atrisinās visas manas problēmas. Man tas patika un likās netipiski. Jebkurā gadījumā stipri šaubos, ka, strādājot kādā lielākā kompānijā, man būtu šāda brīvība izvēlēties un instalēt pašam savu programmatūru.

Katrā ziņā esmu pārliecināts, ja man būtu nepieciešama šāda veida palīdzība, es to saņemtu. Vismaz brīdī, kad konstatēju, ka ar manu caurlaidi nebija iespējams atvērt ofisa ārdurvis, problēma tika atrisināta minūšu laikā.

Ar citām problēmām vai šķēršļiem līdz šim neesmu saskāries. Es, protams, varētu pasūdzēties, ka būtu lieliski, ja kopā ar datoru būtu saņēmis arī peli vai austiņas, taču es tā nedarīšu. Pirmkārt, pele un austiņas ir personīgās mantas. Vismaz manā gadījumā. Otrkārt, dators, ko man iedeva, bija tik ļoti labs, ka būtu grēks sūdzēties par austiņu neesamību. Treškārt, esmu labs praktikants.

Un, ja godīgi, pirmā nedēļa bija tik aizņemta, ka par peli vai austiņām pat nedomāju. Nedēļas otro pusi es pavadīju pieslēdzoties projekta sistēmām, pārbaudot klienta izsniegtās pieejas utt. Un pat tādas lietas sagādāja nelielas problēmas. Ne tikai tas, ka projekts nebija no mazākajiem un atrast dokumentāciju nemaz nebija tik viegli, bet arī tāpēc, ka pie jaunās programmatūras instalēšanas man tās bija arī pamazām jāapgūst.

Un tas ir diezgan nepatīkami. Iedomājieties, ka jūs esat nolīdzis strādnieku, lai viņš uzbūvē jums māju, iedodat viņam āmuru, bet viņš pēc tam tikai skraida ar to apkārt laimīgs “wow, kas par rīku! Es tādu nekad neesmu redzējis. Bet neuztraucieties, es to apgūšu!” Sveiki, draugi! Tas esmu es. Prieks iepazīties. Un kādu māju es jums uzbūvēšu!!

 Šai laikā mēs ar Aleksandru saskārāmies ar pāris lietām, kas spītīgi atteicās strādāt. Risinot šīs problēmas, tika patērēts daudz laika. Un ne tikai mans – lētais un nevērtīgais – laiks. Arī visnotaļ dārgais Aleksandra laiks. Situāciju vēl vairāk pasliktināja fakts, ka es strādāju uz nepilnu slodzi.

Rezultāts manai (nepilnajai) darba nedēļai – galvenās ar pieeju projekta sistēmām saistītās problēmas atrisinātas, bet ne visas līdz galam. Ne visa programmatūra ir uzinstalēta. Es vēl joprojām neesmu izstudējis projekta skriptus un neesmu uzrakstījis nevienu pašu radītu koda rindiņu. Izņemot “Hello World!”, lai pārbaudītu IntelJ darbību. Man teica, ka viss ir notiekot normāli, taču mani tomēr nepameta sajūta, ka vajag strādāt ātrāk.

Nākamreiz: kāpēc es tiku “izsūtīts” uz “vieninieka kameru” trešajā stāvā, kā izdzīvot ar Aleksandru, kāpēc es apskaužu studentus, ko es domāju par darbu uz pusslodzi vs. pilnu slodzi, vai ir nepieciešams strādāt mājām, vai es esmu palicis dzīvs, kā arī par citām pieredzējuša praktikanta sīkajām problēmām.

 

from-zero-to-hero

Sign up for the Ideaport Riga blog

Photo of Katerina Alfimova - System Analyst