Piecas nedēļas manā jaunajā dzīvē ir pagājušas. Jaunais gads tuvojas vēja spārniem un ir skaidrs, ka es Idea Port Riga esmu nevis knapi izdzīvojis, bet gan sācies iedzīvoties. Uz darbu nāku ar prieku, man viss patīk, esmu veiksmīgs visā, ko daru, esmu ar visu apmierināts, BET… šis “bet” ir tieši tas, par ko gribēju parunāt šodien.
Par pašu darbu ir diezgan grūti pateikt ko jaunu. Esmu iesaistījies procesā un veiksmīgi risinu klienta problēmas, laboju kļūdas un veicu uzlabojumus (šobrīd – tikai nelielus uzlabojumus šur un tur). Es skaidri apzinos, ka 90% no tā, ko darām, ir darbs pie eksistējošā koda un funkcionalitātes. Esmu ar to diezgan apmierināts, jo savai cerams-drīz-iepriekšējai dzīvei esmu saprogrammējis jaunas vienības 1574 gadiem uz priekšu (atgriezīsimies pie šī 3592.gadā, piefiksējiet kalendārā). Vai es būtu priecīgs uzprogrammēt ko jaunu? Noteikti. Vai es uztraukšos, ja tas nenotiks rīt? Noteikti nē. Lai arī es zinu, ka daudziem mūsu nozarē strādājošajiem šī “mīņāšanās uz vietas” ir sāpīgs temats.
Jautāsiet, cik esmu veiksmīgs, labojot lietas, kas salūzt pašas no sevis nezināmu iemeslu dēļ, vai pievienojot ko jaunu pēc klienta pieprasījuma? Nu, es vēl joprojām neesmu “nogrāvis” mūsu sistēmu, un tas ir nožēlojami, jo, acīmredzot neviens nevar sevi saukt par īstu programmētāju, līdz viņš kaut ko nav salauzis pa nopietnam (vismaz tā esmu dzirdējis). Tātad izskatās, ka viss man vēl ir priekšā. Cerams.
Tas nav viegls uzdevums, jo klienta Galaktikas sistēmu sargā testētāji. Teikas vēsta, ka testētājiem nepatīk programmētāji un programmētājiem nepatīk testētāji, taču, balstoties uz savu 5 gadu pieredzi, varu viennozīmīgi apgalvot – tie ir meli! Testētāji ir visjaukākie cilvēki, un ar viņiem strādāt ir viegli un patīkami. Protams, mēs viens otru “bombardējam” ar uzdevumiem, kliedzot “gatavs, testē!” un kā atbildi saņemot “nekas nestrādā, nezinu, ko tu tur izdarīji!”. Bet kopumā viss ir kārtībā! Es ātri esmu iemācījies testētājus uztvert kā kolēģus nevis ienaidniekus.
Un tagad skumjā ziņa. Es pieļāvu kļūdu.
Idea Port Riga darbinieki ir entuziastiski cilvēki, kuri regulāri satiekas ārpus darba (vai arī darba telpās brīvajā laikā). Es par to pārliecinājos jau sen, lasot mūsu korporatīvo Yammer. Taču šoreiz man bija iespēja to izbaudīt uz savas ādas – pievienoties viņiem vienā no šādiem pasākumiem (lai arī mans mentors solīja pie virtuves ieejas izvietot apsargus, kuri ielaidīs tikai izredzētos… Hmm… Varbūt viņš jokoja? Kas zina, varbūt… Nē, protams, viņš jokoja. Mums nav apsargu!).
Un es diemžēl palaidu garām šo iespēju.
Mums bija paredzēts spēlēt galda spēles. Un tas ir divkārt sāpīgi. Lai arī es sevi neuzskatu par galda spēļu spēlmani, es nekad nelaižu garām iespējas uzspēlēt. Taču kaut kādu iemeslu dēļ es biju iedomājies, ka viss sākas septiņos vakarā, un nebiju veicis atbilstošas darbības tajā otrā vietā, kur šobrīd vēl strādāju (proti, rezervējis laiku). Tikmēr viss bija sācies jau piecos. Un, protams, bez manis.
Jā, šis pasākums – kā arī, piemēram, grila ballītes vasarā uz jumta terases – ir pilnīgi brīvprātīgas, un neviens mani par neierašanos krustā nesita. Taču es, lai arī parasti negribīgi piedalos korporatīvajos pasākumos, patiešām vēlējos piedalīties šajā spēļu vakarā. Man patīk spēles! Bet, nu… laikam šoreiz nebija lemts.
Jā, un pēc tam es arī uzzināju, ka viņi beidza tikai vienpadsmitos vakarā un es būtu varējis mierīgi pievienoties vēlāk, un neviens uz mani par to šķībi neskatītos. Tomēr, kas bijis, bijis… Pēc cīņas visi gudri.
Šī kļūda – nesaprotama iemesla dēļ es domāju, ka pasākums sākas septiņos, patiesībā es nemaz “nedomāju”, bet pieņēmu – var izskatīties kā ļoti nenozīmīga, vai ne? Tas var notikt ar jebkuru, vai ne? Problēma diemžēl ir, ka šādas lietas parasti “nenotiek” ar mani. Es – līdz fanātismam – nopietni attiecos pret laiku un visu, kas ar to saistīts.
Kas vēl ar mani parasti “nenotiek”? Soda kvītis par neatļautu automašīnas novietošanu, kas bloķē kādam citam ceļu (automašīnas novietošana pretī vārtiem). Un šādu soda kvīti es saņēmu – pirmo reizi savā mūžā – jo nepamanīju tos nolāpītos vārtus, kas, kā izskatās, īpaši ir uztaisīti, lai pilnībā saplūstu ar sētu tiem apkārt. Vissāpīgākais ir tas, ka es, ja laikapstākļi to ļauj, parasti dodos uz IPR kājām, bet tieši šo vienu reizi biju nolēmis braukt ar mašīnu.
Cita lieta, kas ar mani parasti “nenotiek”, ir, ka es nepamanu drukas kļūdas tekstā (šajā gadījumā – kodā). Patiešām – kāpēc noteikts simbols pie mums ģenerējas vienā veidā, bet citur – citādāk? Kas tā ir par mistiku? Nekāda mistika, draugi, tas vienkārši ir nepareizs simbols… Šo kļūdu (viens simbols) atrada un izlaboja Aleksandrs, un visticamāk viņš vēl joprojām staigā apkārt “facepalmā”, domājot par to. Vismaz tā ir ar mani!
Šis viss ir sekas manam trakajam darba grafikam. Es visticamāk to esmu jau pieminējis, bet ļaujiet man atkārtot skaidri un gaiši – IPR es esmu (pagaidām) tikai praktikants un, tā kā neesmu students, es strādāju pilnu slodzi citā darbā. Es jums nestāstīšu, cik stundu nedēļā es strādāju, jo šis skaitlis ir ļoti “neveselīgs”. Tas arī nav kas tāds, ar ko lepojos. Es tikai gribu pateikt, ka šī situācija agri vai vēlu būtu rezultējusies šajos “nepadomāju”, “neredzēju” un “nepamanīju”. Un tā arī bija.
Lūdzu, nepārprotiet – es nesūdzos. Un arī nelepojos. Es tikai brīdinu ikvienu, kurš sekos manās pēdās. Lai arī cik labi organizēts “kontrolfrīks” jūs būtu, agri vai vēlu cilvēka fizioloģija un tas, ko mēs saucam par “uzkrāto nogurumu”, liks par sevi manīt.
(Augstāk minētās rindas būtu jāiekaļ akmenī un pret parakstu jāiepazīstina ar tām katru jauno praktikantu. Ideālajā gadījumā, protams, viņi tiktu piespiesti izlasīt visu šo Augstās Gudrības un Patiesības blogu, bet es neesmu pārliecināts, ka viņi to ir pelnījuši.)
Brīvdienas tikai atpūtai
To sapratis, es darīju, uz ko uzstāja mans mentors jau no paša sākuma – lai arī man bija lietas, ko darīt, pirmo reizi es atstāju savu darba datoru pa brīvdienām neieslēgtu. Jā, es nostrādājos līdz nāvei darba dienās, kamēr šī situācija tika atrisināta, taču tagad man būs arī atpūta. Es silti iesaku šo taktiku arī visiem pārējiem.
To iesaku vismaz tāpēc, ka tas negatīvi ietekmē ģimeni. Man ir paveicies ar laulāto, kas visu šo laiku bez ierunām atbalsta mani šajā karjeras maiņas procesā. Es to noteikti nebūtu paveicis bez viņas atbalsta. Taču kādā mirklī tu saproti, ka ir pienācis laiks piebremzēt. Piemēram, kad tava mazā meita jautā: “Mammu, kad tētis pārstās būt dusmīgs un nervozs?”
Bet nu pietiks ar traģikomēdiju. Īpaši tāpēc, ka pēcgarša šīm nedēļām ir daudz vairāk pozitīva nekā negatīva. Šis galda spēļu vakars nebija pēdējais. Soda kvīts ir tikai nauda (tātad nevis īsta problēma, bet gan tikai izdevumi). Drukas kļūda kodā ir neatsverama pieredze, kas nevienam neko ļaunu nenodarīja un tikai nedaudz apgrūtināja Aleksandru. Tātad – viss ir labi un kļūst aizvien labāk :).
Beidzot – atgriežoties pie mūsu tradicionālās rubrikas “mazie ofisa atklājumi”, es jums pastāstīšu par vēl vienu stilīgu “tūli”, ko es pirmo reizi atklāju IPR – Bonus.ly. Tas ir serviss, ar kura palīdzību mēs diezgan publiski (viss tiek publicēts Yammer) varam pateikties saviem kolēģiem. Vai kāds tev palīdzēja ar tavu projektu? Vai kāds noorganizēja spēļu vakaru? Pāris minūtēs atrisināja problēmu, ar kuru tu cīnījies visu dienu?
"Apbērt" koleģi ar kristaliem
Ar Bonus.ly tu vari “samaksāt” par to savam labdarim punktus kristālus. Šie kristāli katram darbiniekam tiek izdalīti katru mēnesi un nodzēšas, ja netiek izmantoti. Tā ir kā “neuzkrītoša” (visi tā dara, tādēļ kas no tā?) pateicība kolēģiem. Protams, neviens neliedz pateikties kolēģiem jebkurā citā Yammer grupā. Bet tomēr – esmu pieredzējis, ka tā darīt “bez iemesla” var būt diezgan neērti.
Jā, tā ir spēle, un šos saņemtos kristālus var apmainīt pret dažādām balvām, tai skaitā pusdienām ar uzņēmuma vadītāju. Taču tā arī ir spēle, kas neļauj aizmirst, ka kolēģi, kas ir tev apkārt un strādā kopā ar tevi, ir dzīvi cilvēki. Un tas it īpaši ir svarīgi situācijās, kad katrs no mums sēž savā stūrī, savos projektos, un tikai minimāli tiekas pat ofisā. Un pat spēļu vakarā.
Nākamajās sērijās: kāpēc es “iesprūdu” vienatnē trešajā stāvā, kā pārdzīvot mentoru Aleksandru, viltvārža sindromu, kāpēc es apskaužu studentus, pusslodze vs. pilna slodze, vai ir nepieciešams strādāt no mājām, vai es vēl joprojām esmu dzīvs, cik daudzus no maniem labojumiem testētāji iesaiņoja, ko mana ģimene un draugi domā par visu šo, kā mūsu darbs izmaina pasauli – un par citām pieredzējuša praktikanta darba problēmām.
.webp "Photo of Katerina Alfimova - System Analyst")
