Praktikanta hronika. Nedēļa mīnus simts ceturtā jeb kā tas viss sākās

Pašizglītība

Protams, ne viss notika uzreiz. Es jau pirms laba laika biju nolēmis, ka vairs nevēlos strādāt labākajā masu medijā Latvijā un vispār gribētu vairs nevirknēt burtus vārdos katru dienu nevienā masu medijā nevienā no pasaules valstīm. Es arī zināju to, ka vēlos programmēt. Un, ka tā būs Java vai JavaScript kā pieprasītākās programmēšanas valodas Latvijā. Ko es gaidīju? Īpašu spērienu pa sēžamvietu. Acīmredzot brīdi, kad Google un Udacity beidzot piedāvās bezmaksas Android kursus EMEA reģionam. Galu galā Android ir tā pati Java (vai vismaz tā tas bija toreiz). 

Seši mēneši, divas kārtas, pirmajā kārtā esmu izvēlēts pēc motivācijas vēstules, otrajā – pārvarot pirmo kārtu, esot aktīvam viņu forumā un Slack, palīdzot studentiem. Ja tā padomā, atlases process ir lielākoties komunikācijas prasmju pārbaude, jo Andoid iesācējiem, tīri tehniski, ir diezgan vienkāršs. Nu, vismaz viegls tiem, kas māk kaut nedaudz programmēt. Es to mācēju. No skolas laikiem. Tātad es tiku tālāk bez lielām problēmām. 

Neskatoties uz to vienkāršību, kursi izrādījās necerēti noderīgi. Tie iepazīstināja mani ar valodu, rīkiem un pamatprincipiem. Tā kā šie kursi parasti ir par maksu (tikai šoreiz tos apmaksāja Google), no citiem līdzīgiem kursiem tos atšķīra fakts, ka visus uzdevumus pārbaudīja mentori. Viņi komentēja manu (ne) Ļoti Brīnišķīgo Kodu un bieži ieteica nedaudz citādāku problēmas risinājumu. Vai pavisam citādāku. Tas ir labi – atgriezeniskā saite no nozares profesionāļiem mācību fāzē ir neatsverama. 

Paralēli šiem kursiem es atsvaidzināju savas angļu valodas zināšanas. Ne tikai tāpēc, ka bez tās tu nekur tālu netiksi mūsu, uz rietumiem orientētajā, nozarē, bet arī tāpēc, ka man bija Ģenerālplāns. Es nezinu, kā tagad, bet 2017.gadā katrs students (un katrs DELFI lasītājs) zināja – ja vēlies startēt IT nozarē, dari to caur Accenture kursiem/skolu. Un angļu valodas kursi tur piedāvāti netika. 

Udacity mentoru pozitīvie un noderīgie komentāri, mana spēja saprast citu studentu kodu un palīdzēt viņiem deva man pašu galveno – pārliecību, ka esmu uz pareizā ceļa. 

2018.gada pavasarī es… īstenībā iepauzēsim šeit. Piecas minūtes psiholoģijas. Droši izlaid, ja citu emocijas tevi (pilnīgi) neinteresē.  

Izlaid no šīs vietas…  

 Motivācija un ģimenes atbalsts

Visticamāk augstāk rakstīto tu izlasīji divās minūtēs. Viss raksts tev neaizņems pat desmit. Tikmēr man tas bija viens gads manas dzīves. Visas 365 dienas, kad es studēju UN strādāju. Strādāju darbu, kas prasīja garīgu piepūli un, atgādinu, ko ir daudz grūtāk savienot ar studijām. Taču nogurums nav galvenais ienaidnieks, un es to nerakstu, lai sūdzētos vai lielītos. Es brīdinu tos, kas nolems šo visu atkārtot.  

Katru (tiešām – katru!) dienu tu sev jautāsi nebeidzamus jautājumus: “Vai es to spēšu? Vai man to vajag? Vai es daru pareizo lietu? Kā būtu, ja…” Esmu pārliecināts, ka cilvēki, kas nolēmuši mainīt karjeru, sāka lietas labā ko darīt, taču nekad tā arī nepabeidza, aizķeroties aiz kāda no šiem jautājumiem kādā no šīm 365 dienām. Iespējams, viņi varēja atbildēt uz šiem jautājumiem pirmajā mēnesī, iespējams – astotajā. Taču vienā dienā – nevarēja. Un ar to viss beidzās.  

Un, nē, es nezinu, kāpēc cilvēki, kas ir mainījuši karjeras, tik reti par to runā vai raksta (par to internetā ir atrodami 9000 ierakstu). Esmu pārliecināts, ka katrs no viņiem ir gājuši cauri tam, kam gāju es. Šajā ceļā par pareizu motivāciju ne mazāk svarīgs ir arī tuvinieku atbalsts un spēja apgūt ko jaunu. 

Mana motivācija nebija nauda. Nauda ir laba motivācija, ja runa ir par “šeit un tagad” – piemēram, “iemācies angļu valodu un paraksti līgumu par 1 miljonu eiro”. Šādi tas nostrādā vienmēr un bez aizķeršanās. Taču tas nebija mans gadījums. 

Ja tu esi ne-tik-slikti-apmaksāts profesionālis (salīdzinot ar 80% no iedzīvotājiem) un viss ir labi, nauda kā primārais nevar būt tavs vienīgais “burkāns”. Manā gadījumā galvenais iemesls visdrīzāk bija izdegšana. Es skaidri sapratu, ka manā profesijā Latvijā man vairs nav kur augt. Tikmēr rietumos nevienam īsti nav vajadzīgs šāda veida profesionālis, savukārt austrumos… es pats tur nemaz nevēlētos doties. Jautrība bija zudusi, apziņa, ka jel kādam man darbs ir svarīgs, vairs neeksistēja. Neviens cits arī nesolīja daudz lielāku samaksu. Jebkurā gadījumā bija nepieciešams mainīt pilnīgi visu. 

 Taču motivācija nav vienīgais. Otra svarīgā sastāvdaļa ir tavu tuvāko atbalsts. Kad cilvēki uzzina, ka tu esi mainījis profesionālo nodarbošanos, kamēr strādā, kā arī to esi paveicis nobriedušā vecumā, viņi bieži jautā: kā tas vispār ir iespējams? Viņi attiecina situāciju uz sevi un redz, ka par to nav laika domāt un nav laika iemācīties ko kardināli jaunu. 

Es atbildēšu, kā tas ir iespējams: tev ir jābūt kādam – tavai otrajai pusītei, taviem vecākiem vai draugam, uz kuru vari paļauties. Kādam, kas tevi piesegs. Vai kādam, kas pārņems no tevis lielu daļu ikdienas darbu vai pelnīs tik daudz, lai varētu pats sevi uzturēt. Jo dienā ir tikai 24 stundas, un nekāds gribasspēks un vēlme uzvarēt nevar mainīt šo faktu. Man ir paveicies. Ne tikai tas, ka sieva mani piesedza, viņa arī sniedza morālo atbalstu īpaši grūtos mirkļos un nogludināja īpaši smagas pašiznīcināšanās tendences. Tāpēc, izmantojot iespēju, es izsaku lielu pateicību :) es tevi mīlu, dārgā! 

… līdz šai vietai

Šedevrs no Hārvarda un mazliet motivācijas no Lourensa Bredforda

Tātad 2018. gada ziemā, kad vēl nebiju pabeidzis Udacity kursus, es sapratu, ka man ir nepieciešams vēl kas pamatīgāks. Vispār šādu “programmēšanas kursu” trūkums ir tas, ka tie ir kā piltuves – jo sarežģītāki tie kļūst, jo tukšāki tie paliek. Piemēram, ir ļoti daudz vienkāršu, virspusēju kursu, taču, ja vēlies rakt dziļāk, vai nu maksā, vai dari to pats. Man nebija nekas pret maksāšanu, taču kā lai es zinu, kas man tieši ir vajadzīgs?  

Un tad es atradu šo Hārvarda šedevru: CS50's Introduction to Computer Science. Tas ir reāls kurss no reālas Hārvarda Universitātes ar reālām lekcijām un, kas ir ne mazāk svarīgi, reāliem praktiskajiem uzdevumiem. Tas ir bezmaksas kurss un nav orientēts tikai un vienīgi uz tiem, kas vēlas veltīt savu dzīvi informācijas tehnoloģijām. Šis fakts gan nekādā ziņā nepadara šo kursu vieglu. Es neteiktu, ka tas bija ārkārtīgi grūts, taču, ja tu (tāpat kā es) plāno to pabeigt tādā pašā termiņā kā Hārvarda studenti (kas ir nedaudz zem četriem mēnešiem), tas noteikti prasīs no tevis ļoti daudz. 

Es to pabeidzu un uzskatu, ka tas ir perfekts tests jebkuram, kurš vēlas startēt IT nozarē. Nav svarīgi, ko tu vēlies darīt – programmēt, konfigurēt, testēt vai analizēt. Kas ir svarīgi – ja tu to vari pabeigt (it īpaši tempā, kādā to ir iecerējuši kursa veidotāji), tas nozīmē, ka esi piemērots strādāšanai IT nozarē. Patiesībā, kad kāds no maniem draugiem vai paziņām uzdod jautājumus par tēmu “Es vēlos strādāt IT nozarē, ko man darīt?”, es nekavējoties iedodu viņiem saiti uz CS50. 

Udacity un CS50 nav visi mani pašizglītības kursi. Bija arī citi, vairāk uz Java orientēti, kā arī datu bāzu pamati un citi dažādi sīkumi. Atbilstoši labajai praksei (ko viegli atrast internetā), es visu cītīgi ievietoju GitHub, uzspodrināju savu LinkedIn profilu, un lieliski apguvu prasmi sist galvu pret sienu… citiem vārdiem, rast atbildes uz jautājumiem internetā. Utt., utt. Vēl tomēr vēlos izcelt vienu podkāstu: “Learn to Code With Me”. Tur atrodami daudzi stāsti par cilvēkiem, kas ir startējuši IT industrijā. Stāsti ir ļoti iedvesmojoši un motivējoši. Īpaši brīžos, kad uznāk “EsNekoNoTāNeprotu” tendences. 

Idea Port Riga un labi cilvēki

Tuvojās vasara, darba bija ļoti daudz, smadzenes bija tuvu pārkaršanai. Vai atceries manu Ģenerālplānu? Jā, jā, Accenture skola. Turklāt es biju apņēmies tur tikt uzņemts bez saviem īpašajiem Accenture kontaktiem. Kaut arī šādi kontakti, ņemot vērā manus iepriekšējos projektus un darba devēju, bija saglabājušies.  

Protams, Ģenerālplāns nožēlojami izgāzās – es nenokārtoju testus un netiku uzņemts. Jo katra testa Pirmais Noteikums ir: sagatavojies pašam testam. Accenture 2018.gadā nenotika intervijas (komunikācijas prasmes tātad nenoderēja), nevienam neinteresēja mani sasniegumi pašmācību laukā un mans naivais kods GitHub. Lai iekļūtu Accenture skolā, bija nepieciešams vienkārši būt labākam par citiem. Kā es pēc tam noskaidroju, šādu “citu” tajā gadā uzņēmumā bija neierasti daudz. Es nebiju starp labākajiem. Oops. Deviņi mēneši velta darba? Man tobrīd arī nebija plāna B. 

Pozitīvais manā situācijā tomēr bija tas, ka neviens man nemina uz papēžiem. Es varēju mēģināt atkal ziemā. Labi, ka tagad es jau zināju, kāds tests mani sagaida, un varēju attiecīgi gatavoties. Es varēju arīdzan pavisam atteikties no idejas par karjeras maiņu. Tomēr šī pēdējā doma manā galvā bija tikai dienā, kad saņēmu atteikumu. Labi, varbūt vēl arī nākamajā. 

Un pēc tam gadījās tā, ka Idea Port Riga meklēja autoru pāris saviem bloga ierakstiem, un šeit manas rakstīšanas prasmes lieti noderēja. Kādā no regulārajām sanāksmēm es ieminējos par savu vēlmi mainīt nodarbošanos, un – šeit man ļoti paveicās – ļoti īpaši cilvēki IPR (paldies Olgai, Aleksandram un pārējiem, kas palika aizkadrā) pieņēma ļoti specifisku un mazliet, pēc manas gaumes, riskantu lēmumu dot man iespēju. Un par pārējo, ja lasījāt manus iepriekšējos ierakstus, jūs jau zināt.  

Daži padomi no manas pieredzes

Ko es darītu citādāk? Neko. Jo beigās priekš manis viss izvērtās tieši tik labi, cik vien var vēlēties. Ko es ieteiktu citiem, kas iedvesmojas no manas pieredzes? Iegūstiet Java profesionāļa sertifikātus no Oralce, pirms vispār mēģiniet runāt ar potenciālo darba devēju. Jā, tas maksā naudu, taču tie ir vajadzīgi. Jo “dažādi kursi šur un tur” neko par tevi nepasaka, bērnišķīgs kods GitHub izskatīsies ļoti naivs jebkuram industrijas profesionālim (svarīgākais, ko tas par tevi var pateikt, ir, ka zini industrijas standartus un esi precīzs). Savukārt profesionāļu sertifikāti – tas jau ir kaut kas. 

Un atceries – karjeras maiņa nav lidojums uz mēnesi. Miljoniem cilvēku “to ir paveikuši”. Rietumos šāds process tiek uzskatīts par pilnīgi normālu. Un beigās – ja es to spēju, to spēj arī tu.