– Kā ar tavu veselību?
– Nemaz neceri!
(veca parabola)
Pēc mūsu pēdējās sarunas palika tāda kā … nepabeigtības sajūta. Jo kā tad beigu galā palika – vai viņi ir palūguši mani sakrāmēt mantas vai nē? Vai es salaidu dēlī produkciju vai arī vēl ne? Vai es vēl joprojām strādāju par vēdera tiesu, vai …? Jūtot šādus jautājumus, es nolēmu, ka stāsts par manu pārvēršanos no neglītā pīlēna skaistā (cerams) gulbī ir pelnījis vismaz kādu turpinājumu (varbūt arī nobeigumu).
Tā kā melodrāma ir piedodama praktikantam, bet ne nobriedušam un sevi cienošam jaunākajam programmētājam, esmu nolēmis šo stāsta turpinājumu pasniegt citā stilā – kā virkni īsu jautājumu pašam sev un ne vienmēr tikpat īsām atbildēm.
Kā tev šobrīd iet profesionālā ziņā?
Man iet labi. Motivācija nekur nav zudusi, un iespējas sevi parādīt konstanti aug. Pārsvarā šobrīd nodarbojos ar rakšanos esošajā kodā, taču reizēm viņi mani nodarbina arī pie kādiem moderniem mikro-servisiem. Kaut gan ātri vien man tie tiek arī atņemti… pirms es kaut ko salaužu.
Tātad salaidi dēlī produkciju?
Protams! Un es arī pēc tam piegādāju labojumu, kas salabo vienu lietu, taču salauž citu… ko es pats beigu galā arī atrisināju. Ķeksīši tiek ielikti, punkti tiek nopelnīti! Īstenībā ir diezgan forši, ka es neesmu ticis sodīts par visu šo… vismaz līdz šim. Es nespēju iedomāties, kā cilvēks var strādāt, ja par katru kļūdu tiek sodīts. Es nedomāju, ka spētu to izturēt.
Vai tu joprojām sēdi stūrī?
Ne gluži. Pirmkārt, es vairs neesmu viens. Otrkārt, pusi no sava laika es pavadu klienta telpās, kur es nekad neesmu viens, jo viņiem ir atvērtā tipa ofiss. Ja godīgi, man tas nepatīk. Nevis klients. Man patīk mans klients. Es neciešu atvērtā tipa ofisus. Klientam ir lieliska komanda, vienkārši šie atvērtā tipa ofisi… es tos neciešu. Cik reizes es jau teicu, ka neciešu atvērtā tipa ofisus? Starp citu, jā – es tos neciešu.
Ko vēl tu neciet?
“Neciest” ir spēcīgs vārds, bet vēl, ko es neciešu, ir klienta laika uzskaites sistēma. Tā gan ir universāla, tātad nav klienta vaina. Tā ir spēle spēlē. Ar saviem noteikumiem. Kopumā – visa šī ofisa birokrātija… tā eksistē un man vienkārši ar to ir jāsadzīvo. Par laimi to kompensē lieliski klienta komandas cilvēki apkārt.
Runājot par kompensāciju… kā ir ar darba samaksu?
Tā bez aplinkiem šis jautājums, ja? Patiesībā vēlos izmantot šo iespēju atgādināt daudziem saviem kolēģiem to, cik tomēr daudz viņiem ir paveicies. Es nekāpšu uz automašīnas jumta ar skaļruni… bet patiešām – lai arī cik forši un gudri jūs esat, un pat ja es nemīlu jūs visus, es katru no jums respektēju – taču citā industrijā jūs nopelnītu krietni mazāk. Pat neskatoties uz to, cik jūs esat forši un gudri. Tur, ārpusē, ir tikpat forši un gudri cilvēki, viņi tikai strādā “nepareizajā” industrijā. Un es tam esmu dzīvs piemērs. Vai precīzāk – biju. Es domāju, ka mums to vajag apzināties un neaizmirst. Labi, labi, es apstāšos. Variet nolikt savus mietus un dakšas.
Kā ar strādāšanu naktīs un nedēļas nogalēs?
Nē, to es vairs nedaru… gandrīz. Es labi apzinos, ka tas noved pie izdegšanas un beigu galā apdraud darba kvalitāti. Taču klienta dēļ es vēl joprojām esmu gatavs to darīt, ja nepieciešams. Un, jā, esmu pieticīgs šai punktā.
Ko tu pats sev teiktu pirms pusgada?
“Tu visu dari pilnīgi pareizi. Tavi sviedri un asaras tev atmaksāsies desmitkārtīgi. Turpini to, ko šobrīd dari. Labi darīts! Un atceries, ka tev ir ļoti paveicies ar uzņēmumu, kolēģiem un klientu. Nenovērtē to par zemu!
Kā ar viltvārža sindromu?
Viss turpinās. Es vēl joprojām ķeros pie darbiem bez jebkādas sajēgas, kā to paveikt. Es vēl joprojām jūtu, ka vienā dienā kāds mani atmaskos un aizdzīs prom. Es sevi mierinu ar domu, ka, tā kā neviens mani vēl nav aizdzinis, esmu spējis kaut ko dot un darīt labu. Varbūt man ir nepieciešama profesionāla palīdzība, bet šobrīd man pietiek ar ceļmallapu lietošanu.
Kāpēc tu esi tik tiešs un atklāts?
Ja ne es, kurš gan cits? Es domāju, ka daudzi darbinieki un jauniņie uzņēmumā jūt kaut ko līdzīgu, taču tikai daži ir gatavi par to runāt. Tāpēc ziniet, draugi, ka jūs neesat vieni un šīs sajūtas ir ja ne normālas, tad vismaz dabiskas.
Labi. Nosauc trīs lietas, kas tev patīk Idea Port Riga pēc pusgada šeit?
Galvenā lieta: spiediena neesamība. Piemēram, esmu intraverts, un man nepatīk ballītes, sanākšanas un lielas sapulces. Un NEVIENS man neliek uz tādām doties. Es personīgi to ļoti novērtēju. Es neciešu komandas saliedēšanās pasākumus pat vairāk nekā atvērtā tipa ofisus. Un tas ir lieliski, ka IPR nav ne viena, ne otra. Tai pašā laikā es redzu, ka arī aktīvi un runātīgie kolēģi šeit jūtas lieliski. Iespēja būt pašam sev un atrast kolēģus, ar kuriem tev saskan, ir lielisks uzņēmuma bonuss.
Jā, tas ir lieliski, bet nedomā, ka mūs apmānīsi. Kas ir atlikušās divas lietas?
Viss notiek. Izņemot automašīnas novietošanu. Ja godīgi, es vēl joprojām neesmu sapratis, kā strādā tā dīvainā barjera. Jā, teorētiski es zinu, ka tai ir tālruņa numurs, un es pat zinu, ka, ja es aiziešu līdz Martai, viņa visu viegli izskaidros. Bet IPR ir jābūt vismaz vienai mistērijai, vai ne? Bet citādāk – no tehniskā viedokļa IPR ir ārkārtīgi gluda sistēma, un es to uzsveru, jo neuztveru to kā pašsaprotamu un neiesaku to arī citiem. Paldies visiem, kas pie tā ir strādājuši!
Un trešā lieta: uzņēmuma vadība ir reāli cilvēki, kas strādā tepat ofisā mums apkārt. Es neieslīgšu detaļās, es domāju, ka jebkurš, kurš šeit strādā vismaz pāris mēnešus, saprot, ko es ar to domāju.
Labi, ja tu stāsti par labo… parunāsim par IPR trūkumiem.
Es to nedarīšu. Tas ir jautājums izdegušiem kolēģiem, it īpaši tiem, kas vēlas doties prom. Un ne tāpēc, ka viņiem nebūtu, ko zaudēt, bet tāpēc, ka viņi redz labāk. Spriežot pēc savas izdegšanas pieredzes, es varu teikt atklāti – cilvēki, kas ir izdeguši, trūkumus redz daudz labāk. Runāju fizioloģiski. Mūsu smadzenes tā ir uzbūvētas.
Runājot par mani – es vēl joprojām staigāju apkārt rozā brillēs, un viss apkārtējais man izskatās skaists un lielisks kā maģisko poniju valstībā. Ir viena lieta, ko es varētu pieminēt kā problēmu: klienta komandas kolēģus es pazīstu daudz labāk nekā lielāko daļu savu IPR kolēģu. Klienta pusē strādā lieliski puiši un meitenes, bet, domājot ilgtermiņā, šī “turienes” komandu dominance pār IPR komandu ir liela problēma uzņēmumam. Pat par spīti tam, ka klienta telpās es uzturos tika divas līdz trīs dienas nedēļā. Man ir bail iedomāties to cilvēku sajūtas, kuri “tur” pavada visu laiku un IPR parādās reti.
Nākotnes plāni?
Tuvākās nedēļās – uzrakstīt vēl viena bloga ierakstu – savdabīgu “prīkvelu” ar nosaukumu “Praktikanta hronikas 18 mēnešos jeb kā bez nožēlas pārvērst žurnālistu programmētājā”.
Līdz šī gada beigām – papildināt savas Java zināšanas ar pilntiesīgu Oracle sertifikāciju. Tas ir dārgs un apgrūtinošs piedzīvojums, taču pietiks atpūsties un sist sev uz pleca – ir pienācis laiks doties tālāk.
